,
2020

Vai dzīve ūdensvada zīmē?


Apskatīt komentārus (3)


02.09.2010

Silvija Vīksniņa,
žurnāliste, Patērētāju atbalsta centra valdes priekšsēdētāja (NVO)


Mitinos privātmāja, un atšķirībā no daudziem jūrmalniekiem, man ir paveicies - izmantoju pilsētas ūdensvadu un seno cilvēces izgudrojumu – kanalizāciju. Kaut arī ērtības nav no lētajām, līdz šim dzīvoju bez bēdām: mazgāju muti dzidrā krāna ūdentiņā, un par to, protams, regulāri maksāju. Būdama modernu tehnoloģiju piekritēja, rēķinus apmaksāju ar internetbankas starpniecību. Lai nerastos domstarpības ar maksātāja identifikāciju, vienmēr norādīju savu vārdu, adresi, skaitītāja rādījumu un periodu, par kuru maksāju. Dažkārt daži cipari nesaskanēja ar SIA „Jūrmalas ūdens” aprēķiniem - nestrīdējos un starpību bez liekas tielēšanās samaksāju.

Viss ritēja samērā gludi, līdz gada sākumā sāka pienākt „papīra” rēķini. Tas mani izbrīnīja, jo vairums sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju jau pirms vairākiem gadiem sāka atteikties no rēķinu sūtīšanas, pamatoti uzskatot to par liekiem tēriņiem un neracionālu resursu izmantošanu, kas galu galā gulstas uz patērētāju pleciem. (Nebūtu grūti aprēķināt, cik šāda vakardienas tehnoloģija izmaksā SIA „Jūrmalas ūdens”). Arī mežu saudzēšana kļūst arvien populārāka uzņēmēju vidū. Tāds gigants kā „Lattelekom”, piemēram, mēģina vecmodīgo sistēmu izskaust, pieprasot no klientiem papildu maksu - Ls 1,21 par katru rēķinu!

Taču vēl pārsteidzošāka man šķita vietējā monopoluzņēmuma prasība katra mēneša beigās pa tālruni (!) ziņot skaitītāja rādījumus. Tā kā bieži atrodos ārpus Latvijas, šāda pienākuma izpilde šķita teju vai utopiska. Nu nevar taču dzīvi pakārtot ūdensvada un kanalizācijas funkcionēšanai! Sanāk, lai kur būdams - Gobi tuksnesī vai Fidži salā – esi tik mīļš, aši pako koferus un dodies atpakaļ, pie sava skaitītāja, ķer pēc tālruņa klausules. Ar manu izpratni par 21. gadsimta tehnoloģijām tas nu nekādi nesaskanēja. Vai ar manis pieminētajām norādēm bankas maksājumā nepietiktu? Pat lielie monopolisti, sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji, ir elastīgi un cenšas izdarīt tā, lai klientiem būtu izvēle un viņi pēc iespējas ērtāk varētu veikt norēķinus. Par gāzi, piemēram, maksāju gadu uz priekšu, par elektrību - tā, kā man izdevīgāk (var arī uz priekšu, ja zinu, ka nebūšu uz vietas). Par vairākiem citiem pakalpojumiem vispār maksāju ar mobilās īsziņas palīdzību. Galvenais, protams, nepalikt parādā.

Tā vien šķiet, ka mūsu vietējais monopols netiek laikam līdzi, mazliet iesūnojis un aizkavējies vakardienā. Nemaz nebrīnītos, ja aiz šīs iestādes durvīm ar uzrakstu „Netraucēt – programmētāji” ‘džeki klusiņām knakstās ap skaitāmajiem kauliņiem.

Ar pašiem rēķiniem bilde arī nebija līdz galam skaidra: vai apmaksa pēc skaitītāja nu ir jāatmet un ik mēnesi jāgaida sūtījums? Varbūt tas ir kāds pagaidu variants? Un kā tiek veikti aprēķini, ja patiešām atrodos kaut kur Sahārā? Kaut kas ir minēts par vidējo patēriņu, bet, kā vēlāk tiks izdarītas korekcijas, ņemot vērā reālos rādījumus?

Neskaidrību bija pārāk daudz, arī redakcijas pastā bija sakrājušies daži jautājumi par ūdensapgādi. Nolēmu vērsties pie SIA „Jūrmalas ūdens” vadītāja Vladimira Antonova. Piedāvāju izmantot apmaksātu avīzes laukumu, lai vadītājs varētu pastāstīt par uzņēmuma plāniem, projektiem, panākumiem un problēmām, pie reizes īsi un kodolīgi atbildēt uz jūrmalnieku jautājumiem. Antonova k-gs piekrita un lūdza atsūtīt jautājumus.

Liels bija mans pārsteigums, kad otrā dienā nācās uzklausīt atteikumu, jo, lūk, jautājumi esot... muļķīgi (savā laikā gan tos dēvēja par provokatoriskiem). „Ko lai dara,” atteicu, „tādus nu reiz pilsētnieki uzdod.” Piemēram, kāpēc Jūrmalā ir dārgākais ūdens, bet kvalitāte tāda, ka sildelementi pārāk agresīvā vidē „aizaug” ik pēc gada un biežāk nekā citiem eiropiešiem nākas mainīt sadzīves tehniku? Ja nosakot tarifus, ikreiz tiek ņemts vērā iedzīvotāju viedoklis (kā tiek apgalvots), kura tad ir tā publikas daļa, kas vienmēr atbalsta cenu pieaugumu? Un abonentmaksa, kas pārtapusi par tarifa „pastāvīgo daļu” – par ko tā īsti jāmaksā? Pieļauju, ka šie jautājumi tiek uzdoti jau neskaitāmo reizi – taču tad jo vieglāk uz tiem atbildēt, vai ne?

Tā vietā nācās uzklausīt Antonova k-ga sūkstīšanos par žurnālistiem, kas nesaskaņo sagatavotos rakstus – tā arī nesapratu, kāpēc man vajadzētu uzkraut uz saviem trauslajiem pleciem atbildību par visas amatbrāļu cunftes grēkiem. Galu galā saņēmu striktu atteikumu sniegt informāciju. Protams, runa vairs nebija par apmaksātu laukumu, kas būtu bijusi sava veida uzņēmuma reklāma. Domāju, piekritīsiet, ka šāda augstprātīga attieksme varbūt būtu attaisnojama uzņēmumam, kas konkurences cīņā iekarojis milzumdaudz klientu un kuram viņu lojalitāte firmai īpaši nerūp. Vietējā monopola vadītājam gan nenāktos tēlot klīrīgu mamzeli, kas  koķeti izvēlas, ar ko tērzēt, bet kam iedot kurvīti.

Tā nu paliku ar garu degunu, kuru gan nenokāru, bet devos uz abonentu daļu ieviest skaidrību kaut vai savos rēķinos. Laipnā darbiniece centās ievirzīt manu domāšanu pareizā gultnē, un  no viņas teiktā nopratu - ja rādījums telefoniski netiek paziņots, samaksa tiek ņemta par vidējo patēriņu. Bet korekcijas? Nekādu korekciju! Tā ir sava veida soda nauda. Vidējā patēriņa apmērā?!

Pie šā apgalvojuma paliku atvērtu  muti. Tam patiesi ir grūti noticēt! Nudien, būtu labi, ja kļūdos un kaut ko esmu pārpratusi. Pretējā gadījumā lieta nopietni ‘velk uz tiesas darbiem. Patērētāju aizsardzības likumdošanā pastāv tāds jēdziens kā „netaisnīgi līguma nosacījumi” – piemēram, nesamērīgas soda sankcijas vai priekšrocības tikai vienai no līgumslēdzēju pusēm. Turklāt nekā tamlīdzīga nav noslēgtajā līgumā.

Tāpēc nemetu plinti krūmos, bet pāradresēju jautājumus pārraugošajai institūcijai – pilsētas domei. Ceru, ka Antonova k-gs tomēr nokāps no troņa, beigs cimperlēties un patērētāji saņems lietišķas atbildes uz saviem jautājumiem.


Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



 

  

  

   

 

  

 

ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt